Izstāde "Vīzijas"

par

Ieva Stankutė ir māksliniece, kas darbojas fotogrāfijas, grāmatu mākslas un starpdisciplinārās mākslas jomā. Viņai ir bakalaura grāds grafikas dizainā, un pašlaik viņa studē maģistrantūrā fotogrāfijā. Autore interesējas par grāmatu mākslu, eksperimentē ar dažādiem materiāliem un formām, kā arī meklē jaunus vizuālos risinājumus. Viņas darbos atspoguļojas personiskas tēmas - mātes loma, attiecības, tuvība. Māksliniece ir izdevusi autora mākslas grāmatu un piedalās izstādēs Lietuvā un ārzemēs.
Audra Stankiene ir māksliniece, kas strādā tēlniecības, mazo metāla skulptūru un konceptuālo rotaslietu jomā. Viņa ir absolvējusi stikla un rotaslietu mākslu. Savos darbos viņa lielu uzmanību pievērš formai, taktilitātei un materialitātei. Iepriekš viņa ir radījusi konceptuālas rotaslietas modes kolekcijām, kas tika prezentētas uz mēles. Mākslinieci interesē pārstrādes idejas, priekšmetu nozīmes maiņa un materiālu pārveidošana. Viņas darbi bieži balansē starp mākslas objektu un valkājamu priekšmetu, raisot jautājumus par funkciju, vērtību un laiku.
Izstāde "Vīzijas" aicina mūs izpētīt redzes, redzes fenomenu. Tā nav tikai redzēšana ar ķermeni, bet arī ar sirdi, apziņu un dvēseli. Tā ir spēja zināt, kas rodas no klusuma, no radības vērošanas. Šāda redze ļauj mums atpazīt Dieva darbu ne tikai krāšņos brīnumos, bet arī visvienkāršākajās lietās: zemē, kokā, augšanas procesā.
Divu paaudžu radītāju – mātes un meitas – darbi atklāj pazemīgu, bet dziļu attieksmi pret dzīvo radību. Viņu darbs nav par kontroli, bet gan par kalpošanu. Ne par vēlmi mainīties, bet gan par vēlmi dzirdēt.
Izstādē eksponētās zīmes – ziedu fotogrāfijas, pirkstu nospiedumi zemē, dārzkopības shēmas, koka skulptūras – kļūst par vīzijas liecībām. Tās liecina par cilvēka un radības, un caur to – cilvēka un Dieva, satikšanos. Izstādē eksponētie elementi kļūst par sava veida zīmju kartēm, kurās vīzijas iegūst formu. Tie ir ne tikai mākslinieciski artefakti, bet arī matērijas liecības.
Dārznieka darbs ir rūpes. Tā ir kā dalība Dieva radīšanas darbā. Vecmāmiņas maigā roka, atstājot nospiedumus augsnē un augos, kļūst par dzīvu zīmi. Tā norāda uz Dieva kā Radītāja tēlu cilvēkā, un cilvēks kā dārznieks, kā mākslinieks piedalās tajā pašā darbībā. Autores vecmāmiņas rūpes šeit kļūst par svētu pozu – nevis dominēšanu, bet gan kopradīšanu, kur Dievs un cilvēks kopā rada pasauli.
Tēlnieka attiecības ar koku nav par darba piespiešanu formā, bet gan par tā būtības atbrīvošanu no nevajadzīgas, slēpjošas čaulas. Koks šeit tiek uztverts nevis kā materiāls, bet gan kā liecinieks – ar savu "es", vēsturi un Dievu, kas uz tā iespiests. Šis darbs ir tuvs alķīmiskam, bet vienlaikus pravietiskam aktam – tas nav cilvēks, kas runā ar materiālu, bet gan materiāls, kas runā ar cilvēku.
"VĪZIJAS" ir matērijas vīzijas, pasaules mēģinājums ieraudzīt sevi caur cilvēka radošuma žestu. Kad vīzija kļūst par liecību. Kad mākslinieks kļūst nevis par veidotāju, bet gan par starpnieku – Vīzijas kalpu, ļaujot pasaulei atklāties tā, kā to redz Dievs.